Laiks mācīties no kļūdām!

Pašreiz uzņēmēju vidū daudz tiek diskutēts par „dižķibeles" izraisītām problēmām un meklēti ceļi to pārvarēšanai. Tomēr īpaši gribētos uzsvērt vienu no šā brīža problēmu cēloņiem, atalgojuma un ražīguma nesabalansētību jo 1) pastāv risks, ka tas var atkārtoties; 2) to var novērst vai minimizēt paši uzņēmēji.

Viena no bīstamākajām „trekno gadu" iezīmēm uzņēmējdarbībā bija neadekvāti strauji augošās darbaspēka izmaksas. Piemēram, apstrādes rūpniecībā laika periodā no 2004.g. līdz 2008.g. vidējā bruto darba samaksas pieaugums apsteidza darba ražīguma pieaugumu – atalgojums ir pieaudzis aptuveni 2,2 reizes, bet darba ražīgums tikai aptuveni 1,7 reizes. Rezultātā uz eksportu orientēti uzņēmumi pakāpeniski zaudēja savu konkurētspēju ārējos tirgos, kur tiem bija un ir cenu ņēmēja statuss, bet uz iekšējo patēriņu orientētie uzņēmumi bija spiesti celt cenas.

Šī nelīdzsvarotā attīstība bija saistīta ar darbaspēka deficītu „treknajos" gados, jo straujas izaugsmes rezultātā, kuras pamatā, kā tagad ir skaidri redzams, bija ekonomiskais „burbulis", brīvu pietiekami kvalificētu darbinieku praktiski nebija – bezdarba līmenis no 2004. gada 1. ceturkšņa 11.5% līdz 2007. gada beigām bija samazinājies līdz 5.3 %. Pieauga arī darbaspēka rotācija, jo darba ņēmēji šādos apstākļos varēja viegli atrast brīvas vakances, ja esošais darba devējs nesniedza prasīto. Tāpēc uzņēmēji bija spiesti maksāt darbiniekiem vairāk, pat nesaņemot pretim adekvātu ražīguma pieaugumu.

Šobrīd vērojams pretējs process – uzņēmumi ir samazinājuši darbības apjomus un ir veikuši optimizācijas pasākumus, kas galvenokārt saistīts ar darbinieku skaita samazināšanu. Rezultāts ir likumsakarīgs – bezdarba pieaugums. Savukārt, pieaugot piedāvājumam darbaspēka tirgū un samazinoties vai stagnējot pieprasījumam, atalgojuma līmenis sāk samazināties. Varētu likties, ka uzņēmējiem ir pavērusies laba iespēja ar nelielām izmaksām piesaistīt lēto darbaspēku un tādējādi uzlabot savu konkurētspēju. Tomēr būtu nepareizi un ilgtermiņā potenciāli bīstami atgriezties pie „valsts ar lēto darbaspēku" imidža.

Lai arī pašreizējā ekonomiskā krīze ir dziļa un nopietna, zemi darba samaksas līmeņi ilgstoši nesaglabāsies. Latvijas darbaspēka tirgus ir daļa no ES kopējā darbaspēka tirgus, turklāt šis tirgus turpina liberalizēties un darbaspēka mobilitāte aug. Līdz ar to samērā drīz objektīvi atjaunosies nepieciešamība atkal kāpināt darba samaksu. Tas notiks arī tad, ja ekonomiskā krīze Latvijā ievilkies, jo esošie darba samaksas līmeņi Latvijā būtiski atpaliek no attīstīto ES dalībvalstu līmeņiem un darbaspēka mobilitāte turpinās augt.

Tādēļ, lai nodrošinātu konkurētspēju ilgākā periodā un nenonāktu iepriekšējo gadu situācijā, pašlaik ir svarīgi veidot tādu uzņēmuma attīstības modeli, kas mazina atkarību no lēta darbaspēka. Tāpēc ir vērts apsvērt sekojošus risinājumus:

• Inovācijas – gan tehnoloģiju un procesu, gan produktu līmenī. Daudz tiek runāts par „Latvijas Nokia" nepieciešamību, tomēr tā var kļūt par risinājumu salīdzinoši nelielai daļai uzņēmumu;
• Produkcijas segmentēšana – īpaši aktuāli varētu būt tieši eksportējošiem uzņēmumiem. Vairumā gadījumos esam „no name" produkcijas piegādātāji globāliem spēlētājiem, kas jebkurā brīdi var mūs aizstāt ar alternatīvu piegādātāju, ja tas piedāvā zemāku cenu. Līdz ar to jākļūst kaut nedaudz īpašiem, jāatrod sava specializācija, jāpiešķir standarta produkcijai papildus vērtības/īpašības, tādējādi nodrošinot savu konkurētspēju un neaizstājamību.
• Mēroga efekta saprātīga izmantošana – pārdomāta investēšana, sabalansējot ieguldījumus ar savas darbības apjomiem tā, lai darbotos ar maksimālu ražīgumu un minimālām izmaksām uz produkcijas vienību.

Visi trīs risinājumi ir saistīti ar investēšanu, tomēr pašreizējos apstākļos ārējie finanšu resursi ir ļoti ierobežoti, kreditēšana ir praktiski apstājusies un eksperti tikai uz gada beigām prognozē kaut kādu progresu šajā jomā. Šādos apstākļos kā papildus instruments ārējo finanšu resursu izmantošanai ir izmantojami valsts programmu un Eiropas Savienības strukturālo fondu līdzfinansējums. Mūsu vairāk kā 100 projektu pieredze liecina , ka šo līdzekļu piesaiste ievērojami atvieglo pārrunas ar kredītiestādēm projekta iniciēšanas stadijā un būtiski samazina kredīta slogu pēc to pabeigšanas. Tāpēc aktīva projektu izstrāde un līdzfinansējuma piesaistīšana varētu sniegt savu ieguldījumu daudzu uzņēmumu ilgtermiņa attīstībā.

Alberts Auziņš
Andris Lismanis